Foto: LETA
Sastrēgumi neapgrūtina pārvietošanos
«Tam, ka cilvēki arvien vairāk izmanto elektriskos skrejriteņus, ir vairāki iemesli. Rīgā sastrēgumu dēļ distanci, kurai parasti ar auto nepieciešamas vien desmit minūtes, gadās braukt 30 minūtes, taču skrejriteni sastrēgumi neietekmē. Turklāt tu atrodies svaigā gaisā. Velosipēds arī ir lielisks braucamrīks, taču, ja ir karsts laiks, braucot ar to, nosvīsti un galapunktā gandrīz vai dušā jāiet. Elektriskais skrejritenis atrisina visas šīs problēmas. Tu zini, ka attālumu nobrauksi trīs reizes ātrāk, nekā ejot kājām. Vari braukt gan uzvalkā, gan vakarkleitā. Vienīgais, kas tev jādara, ir jānostājas un jābrauc. Lielāks šo braucamrīku pieprasījums ir jauniešu vidū, bet ir gana daudz arī vidējās paaudzes cilvēku, kas regulāri savā ikdienā nomā mūsu skrejriteņus,» saka uzņēmuma Fiqsy vadītājs Māris Avotiņš. Šī uzņēmuma koši oranžos skrejriteņus varam sastapt Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Ogrē, Bauskā un Jēkabpilī.
Skrejriteņu izmantošanu kā ērtu pārvietošanās līdzekli pilsētā atbalsta arī vides eksperts, biedrības Zaļā brīvība vadītājs Jānis Brizga: «Domājot par mikromobilitāti pilsētās, elektroskūtera izmantošana ir atbalstāma, jo tas cilvēkam palīdz mazajās distancēs aizstāt automašīnu vai tagad, pandēmijas laikā, arī sabiedrisko transportu, līdz ar to var palīdzēt mazināt arī ar transportu saistīto ietekmi uz apkārtējo vidi. Ja skatāmies uz klimata pārmaiņām vai pilsētas gaisa piesārņojumu, transports ir viena no sāpīgākajām jomām Latvijā. Tādās nozarēs kā enerģētika vai rūpniecība esam spējuši samazināt emisijas, taču transporta jomā tieši pretēji – pēdējos gadu desmitos esam vairāk braukuši ar mašīnām nekā pirms tam. Līdz ar to ietekme uz vidi ir palielinājusies. Un gaisa piesārņojums noteikti ir būtiska problēma daudzās pilsētās, ne tikai Rīgā. No vides ietekmes vērtējuma – jebkura pārsēšanās uz velosipēda, elektriskā velosipēda vai elektroskūtera, ja tas aizstāj braucienu ar automašīnu, ir apsveicama.»
Ietekme uz vidi
Ja runājam par skrejriteņiem no vides un apsaimniekošanas aspekta, uz tiem būtu jāskatās tieši tāpat kā uz transportlīdzekļiem. «Elektroskūteris, salīdzinot, piemēram, ar auto vai motociklu, ir zaļāks pārvietošanās līdzeklis, jo tā izgatavošanā neizmanto tik daudz izejmateriālu, to ir vieglāk izjaukt un atdalīt bateriju jeb akumulatoru. Tas neizdala izplūdes gāzes, tādējādi nepiesārņo arī gaisu. Taču aprites ekonomikas kontekstā būtu jāskatās ne tikai uz to, kā elektroskūteri mums kalpo lietošanas laikā, bet arī uz to, kā tie ir ražoti, kādas tehnoloģijas izmantotas ražošanas procesā, kādi atkritumi rodas un ko ar tiem var iesākt, kā iegūtas izejvielas un beigās – ko ar elektroskūteriem varam iesākt, kad vairs nevaram tos izmantot, cik tie ir apsaimniekošanā apstrādājami. Tā ka ir daudz aspektu, kam būtu rūpīgāk jāpievērš uzmanība,» saka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere.
Braucot ar skrejriteni, vidē nenonāk oglekļa dioksīds, taču piesārņojumu var radīt viss, kas saistīts ar tā ražošanu, transportēšanu un apkopi. «Viena no vides problēmām, par ko nākas domāt saistībā ar elektroskūteru izmantošanu, ir bateriju jautājums. Kad elektroskūteri nolietojas, kas notiek ar baterijām, ar kurām tie ir aprīkoti, ko ar tām var iesākt? Cik zinu, Latvijā tās nepārstrādā. Visdrīzāk šāda veida braucamrīki nākotnē būs arvien populārāki, tādēļ jau laikus, pirms vēl nav radušās problēmas, jāsāk domāt, kā šīs baterijas savākt, uzglabāt un pārstrādāt. Šādas baterijas ir arī ugunsbīstamas, jo īssavienojuma gadījumā tās var sprāgt, tāpēc to glabāšanai un pārstrādei ir jāpievērš uzmanība. Ja, piemēram, elektroskūteris ir nokalpojis savu laiku un mēs to glabājam šķūnī vai pagrabā, tas var būt nedroši. Nedomāju, ka visi cilvēki to apzinās. Nepieciešama sabiedrības izglītošana, kā pareizi elektroskūterus apsaimniekot, kā arī jāveido valsts organizēta sistēma, kā savākt un apsaimniekot šīs nolietotās baterijas,» uzskata Jānis Brizga.
Tā kā uzņēmums Fiqsy piedāvā nomāt arī elektriskās automašīnas, šogad Rīgā un citās Latvijas pilsētās bija pieejami skrejriteņi ar maināmām baterijām. «Pārmetums, kas bija pirms diviem gadiem, – ka skrejriteņus ierindo starp zaļajiem braucamrīkiem, taču to apkopē izmanto auto, kas tos savāc, lai pēc tam uzlādētu un atvestu atpakaļ, un tas nebūt vairs nav videi draudzīgi. Taču šodien varu teikt, ka to visu varam organizēt tā, ka vairs neradām nekādu piesārņojumu videi, izvietojot un uzlādējot mūsu elektriskos skrejriteņus. Turklāt svarīgi pieminēt arī koplietošanas aspektu. Ja parēķinām, viens koplietošanas skrejritenis gadā nobrauc vidēji 1500 km, turpretim skrejritenis, ko cilvēks nopērk savai lietošanai, nobrauc ievērojami mazāk. Visām bateriju tehnoloģijām patīk, ja tās izmanto regulāri, nevis pāris reižu mēnesī. Pilsētā skrejriteņus daudzviet varam redzēt lielā skaitā, taču, ja saskaitītu tos, kas daudziem glabājas mājās, to skaits būtu desmit reižu lielāks. Lai arī koplietošanas skrejriteņi nolietojas apmēram divu gadu laikā, bet tie, ko izmantojam privāti, – četros piecos gados, tomēr koplietošanas skrejriteņi beigu beigās nobrauc daudz lielāku distanci. Attiecīgi no vides aspekta koplietošanas skrejriteņi ir izdevīgāki un nodara mazāku kaitējumu videi,» stāsta Māris Avotiņš.
Jāsakārto likumi
Izstrādes procesā ir likumprojekts Grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā. «Patlaban ar nodokli tiek apliktas visu veidu riepas dažādiem transportlīdzekļiem. Netiek šķirots, vai tas, piemēram, ir traktors vai velosipēds. Taču ir gana liela daļa transportlīdzekļu, kas tiek ievesti Latvijā, tajā skaitā elektroskūteri, kuriem jau riepas ir uzliktas, tāpēc par tiem netiek maksāts nekāds nodoklis. Par vieglajiem transportlīdzekļiem, uz kuriem attiecas Nolietoto transportlīdzekļu apsaimniekošanas likums, ir jāmaksā nodoklis, lai arī tur netiek izdalītas riepas, taču ir vesela virkne citas kategorijas transportlīdzekļu, piemēram, kravas auto, autobusi, velosipēdi, par kuriem netiek maksāts nekāds dabas resursu nodoklis. Mūsu piedāvājums paredz, ka ar nodokli jāapliek arī to transportlīdzekļu riepas, uz kuriem neattiecas Nolietoto transportlīdzekļu apsaimniekošanas likums. Ja riepas ir jāapsaimnieko, nepieciešams, lai darbotos gan ražotāja atbildības, gan «piesārņotājs maksā» princips. Likumprojekts Grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā, kā tas bija sagatavots līdz šim, šajā budžeta paketē netika virzīts, jo tas saistīts ar nodokļu likmes pieaugumu, taču mēs pie tā noteikti atgriezīsimies nākamā gada laikā. Tagad uz priekšu tika virzītas tikai tās sadaļas, kas neskar nodokļu likmes,» skaidro Rudīte Vesere.
Arī riepas nolietosies
«Arī skrejriteņu riepu apsaimniekošana un pārstrāde ir lieta, kam ir jāpievērš īpaša uzmanība kopējā riepu apritē. Jo vairāk izmantosim šos transportlīdzekļus, jo aktuālāks kļūs jautājums par dažādām to daļām un ko ar tām iesākt pēc nolietošanās. Patlaban Latvijā milzīgs riepu daudzums nonāk nelegālajās izgāztuvēs un palielina vēsturisko uzkrājumu, kas jau šobrīd veido aptuveni 105 tūkstošus tonnas. Tā kā skrejriteņu masveida lietošanas vēsture ir salīdzinoši nesena, to riepu īpatsvars pagaidām nav būtisks. Ikvienai fiziskai personai ir iespēja kalendārajā gadā bez maksas nodot četras riepas,» piebilst SIA Zaļais centrs klientu apkalpošanas vadītāja Žanna Lampicka. Nolietotās riepas var nodot atkritumu pieņemšanas laukumos. Informācija pieejama vietnē www.zc.lv un www.skiroviegli.lv.